Nesen Facebook izlasīju kāda Andreja Kovrižniha samērā provokatīvu, taču intelektuāli ietilpīgu domu, ka nacisms un staļinisms nav jāsaprot tikai kā politiskas sistēmas vai diktatūras, bet gan kā savdabīgas politiskās reliģijas, kurās ticības vietu ieņem ideoloģija. Kovrižnih īpaši uzsver atšķirību starp mēmu un analoģiju. Mēms paziņo identitāti – “tas ir jaunais Hitlers” –, savukārt vēsturiska analoģija cenšas saprast struktūras, kas atkārtojas dažādos laikos. Tas ir būtisks metodoloģisks novērojums. Vēsture reti atkārtojas burtiski, bet tā bieži atkārtojas kā noteiktu ideju un institūciju konfigurācija.
Tomēr Kovrižnih ideja kļūst vēl interesantāka, ja to salīdzina ar Hēgeļa vēstures filozofiju vai ar Nīčes Antikristu. Patiesībā, lai arī Kovrižnih asi kritizē totalitārās ideoloģijas, viņa skatījumā jūtama izteikti hēgeliska domāšanas struktūra. Hēgeli neinteresēja atsevišķi cilvēki, bet gan vēstures gaitā darbojošies principi – individuālās biogrāfijas kā instruments caur kuru realizējas lielāki procesi. Līdzīgi arī Kovrižnih neinteresē Hitlera vai Staļina psiholoģija. Viņu interesē jautājums: Kāda bija viņu vēsturiskā funkcija? Šī pieeja līdzinās Hēgeļa uzskatam, ka cilvēki ir vien instrumenti idejām, kuras ir lielākas par viņiem pašiem. Hēgelim Napoleons bija „pasaules gars zirgā”. Kovrižnih skatījumā tādi personāži kā Hitlers un Staļins ir politisko reliģiju virspriesteri.
Atšķirībā no Hēgeļa, kas zināmā mērā uzticējās valstij kā racionālas vēsturiskas attīstības formai, Kovrižnih norāda, ka valsts ļoti viegli var pārtapt par elku – tiklīdz tā sāk pieprasīt absolūtu lojalitāti, tā no politiskas institūcijas kļūst par reliģisku objektu. Šeit savukārt jāpiemin Nīče. Slavenā frāze „Dievs ir miris” nereti tiek pārprasta, jo Nīče par Dieva nāvi nepiriecājas – viņš brīdina par tās sekām. Proti, ja cilvēks vairs netic Dievam, tas nenozīmē, ka viņš pārstāj ticēt vispār. Tieši otrādi – cilvēkam ir tendence radīt jaunus elkus. Nīče rakstīja, ka kristietības sabrukums automātiski nenovedīs pie brīvības. Tas var novest pie daudz bīstamākām formām, kurās veco reliģiju vietā stājas valsts, nācija, progress, politiskā ideoloģija u.tml. Paša pirmajā bauslī (2. Mozus 20:3) – tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Šī baušļa būtība nav tikai aizliegums pielūgt citus dievus, bet arī prasība Dievam piešķirt absolūtu pirmo vietu cilvēka dzīvē. Kristīgajā teoloģijā tas nozīmē, ka par „citu dievu“ var kļūt ne tikai cita reliģija, bet arī vara, nauda, slava, ideoloģija u.tml. Lasot Kovrižnih tekstu, rodas iespaids, ka viņš apraksta tieši šo parādību.
Hitlera nacismā Dieva vietu ieņem rase, marksisma-ļeņinisma un īpaši staļinisma ideoloģijā Dieva vietā tika nostādīts vēstures likums jeb vēsturiskais determinisms. Tika apgalvots, ka vēsture attīstās pēc objektīviem, zinātniski izzināmiem likumiem, kuru galamērķis ir komunisms. Partija sevi pasludināja par šo likumu vienīgo pareizo interpretētāju. Abos gadījumos saglabājas tas pats mehānisms – tā ir vienīgā pareizā patiesība, ir apsolītā nākotne, ir mocekļi un upuri, kas nepieciešami tās vārdā, attiečigi pastāv gan izredzētie, gan arī ķeceri. Ja kristietībā Dievs stāv pāri vēsturei un tiesā cilvēku rīcību, tad staļinismā un citās totalitārās ideoloģijās vēstures likums ieņem Dieva vietu, bet partija kļūst par tā pravieti un vienīgo skaidrotāju. Tieši šādā nozīmē totalitārisms kļūst par sekulāru reliģiju.
Nīče ienīda kristietību, bet, iespējams, viņš vēl vairāk ienīstu arī nacismu un staļinismu, jo, viņaprāt, galvenā problēma nav konkrētā reliģija, bet gan cilvēka vēlme pakļauties absolūtai patiesībai. Kaut arī nacists pakļāvās rases dogmai, bet komunists vēstures dogmai – abi atteicās no personīgās atbildības, paslēpjoties aiz idejas. Tieši to Nīče uzskatīja par dekadences pazīmi – viņa ideāls ir cilvēks, kurš uzņemas pilnu atbildību par savām vērtībām. Tādēļ no Nīčes pozīcijām raugoties, gan nacisms, gan komunisms ir mēģinājumi aizpildīt eksistenciālu tukšumu ar kolektīvu ticību.
Kovrižnih raksta, ka pašlaik putinu mēdz salīdzināt ar Hitleru. Būtībā viņš uzdod ļoti svarīgu jautājumu: ko tas īsti mēs mērām ar „Hitlera mērauklu”? Vai tā ir nežēlība vai vardarbība? Tomēr vēsturē ir bijuši arī citi valdnieki, kuri izraisījuši ne mazāk ciešanu. Hitlers ir kļuvis par simbolu nevis vienkārši vardarbībai, bet gan noteiktam vardarbības tipam – tādai vardarbībai, kurai ir metafizisks pamatojums. Nogalināšana vairs nav līdzeklis – tā kļūst par svētu pienākumu partijas vārdā, par patriotisku pienākumu valsts vārdā, par reliģisku pienākumu nākotnes vārdā. Pretinieks vairs netiek uztverts kā cilvēks ar citādu viedokli vai interesēm, bet kā šķērslis vēstures gaitai, kā kaitēklis, infekcija vai vēža šūna, kas jāiznīcina, lai varētu īstenoties apsolītā nākotne.
Šajā aspektā Hitlers, Staļins, arī Mao ir idejiski dvīņi. Atšķiras viņu izmantotā retorika, simboli un nākotnes vīzijas, taču ne domāšanas pamatstruktūra. Viņi visi pieprasīja cilvēkam pakļauties kādai augstākai vēsturiskai nepieciešamībai — rasei, šķirai vai revolūcijai. Ja mērķis tiek pasludināts par absolūtu vērtību, tad cilvēks kļūst tikai par līdzekli. Tādēļ masu slepkavības vairs netiek uztvertas kā noziegums, bet gan kā vēsturisks pienākums ceļā uz šķietami labāku nākotni.
putins patiesībā nav radījis tādu ideoloģisku sistēmu kā nacisms vai marksisms-ļeņinisms – viņa ideoloģijas centrā ir vēsturiski politizēts uzvaras kults jeb apsēstība ar uzvaru (победобесие), kas Krievijā ir pārvērsta par politisku pielūgsmes objektu. Līdzīgi kā Staļins vēsturi pakārtoja šķiru cīņas ideoloģijai, arī putins pakārto vēsturi valsts interesēm. Simboli tiek sajaukti, vēsturiskie fakti atlasīti, neērtie notikumi noklusēti, bet pagātne regulāri pārrakstīta tā, lai attaisnotu šodienas politiskos mērķus. Vēsture kļūst nevis par atmiņu, bet par ieroci. Patiesība ir tas, ko par to pasludina vara. Tāpēc vakar varonis var kļūt par nodevēju, bet vakardienas agresija – par atbrīvošanas misiju. Vēsture tiek izmantota nevis, lai mācītos no pagātnes, bet lai leģitimētu tagadni. putina režīma ideoloģijas centrā nav komunisma nākotnes vīzija, bet gan mītiska pagātne, kuru vara nepārtraukti pārraksta, sakralizē un izmanto savām politiskajām vajadzībām. Šajā ziņā tas atgādina nacismu, kas radīja savu vēstures kultu, balstītu mītos par āriešu augstāko rasi, seno ģermāņu pagātni, Svētās Romas impērijas simbolisko mantojumu un mistificētu tautas likteni, kurā mīts kļuva svarīgāks par faktiem un ideoloģija – svarīgāka par patiesību.
Kovrižnih piedāvā auglīgu skatījumu uz totalitārismu kā politisku reliģiju. Tomēr, lasot viņu, rodas vēl plašākas pārdomas. Problēma nav tikai nacisms vai komunisms, vai maoisma pastāvīgā revolūcija. Problēma ir cilvēka tieksme jebkuru ideju pārvērst absolūtā patiesībā. Kad Dievs tiek nogāzts no troņa, tronis nepaliek tukšs. Tajā apsēžas nācija, šķira, valsts, progresa ideja vai kāds cits elks. Un varbūt tā nav tikai ideoloģija, bet arī zināma komforta zona – nedomāt… Cilvēkam nav viegli dzīvot pasaulē, kurā patiesība ir pretrunīga, morālās izvēles ir neskaidras, kurā ir jādomā pašam un jāuzņemas personīga atbildība. Cik gan liels ir kārdinājums pieņemt gatavu naratīvu, kas turklāt saistīts ar kādām sīkām priekšrocībām – mēs esam labie, viņi ir sliktie, valsts zina labāk, televīzija paskadros, kas notiek. Šādā nozīmē ideoloģija kļūst par garīgu komfortu, kuru savulaik aplūkoja Ērihs Fromms u.c. Šeit interesanti atgriezties pie Marksa slavenās frāzes par reliģiju kā „opiju tautai“. Jāatceras, ka 19. gadsimtā opijs netika uztverts tikai kā narkotiska viela. Tas bija viens no visplašāk lietotajiem medikamentiem, ko izmantoja sāpju mazināšanai, klepus ārstēšanai, bezmiega gadījumos, kā arī zarnu darbības traucējumu un caurejas ārstēšanai. Tādēļ, rakstot par reliģiju kā „opiju tautai“ Markss domāja par līdzekli, kas remdina ciešanas un sniedz mierinājumu. Ļeņins Marksa izteikumu par reliģiju kā „opiju tautai“ saprata galvenokārt kā šķērsli revolucionārajai apziņai, jo centās tās vietā likt jaunu ticību – revolucionāro ideoloģiju, kurai, kā dzirkstelei, bija jāaizdedzina tautas masas. Taču paradoksālā kārtā pati ideoloģija kļuva par jaunu opiju, jo cilvēkam sniedza gatavas atbildes, remdēja eksistenciālas šaubas un atbrīvoja no nepieciešamības patstāvīgi domāt un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.
Hitlers sakralizēja rasi, Staļins — vēstures likumu, Mao — revolūciju, bet Putins sakralizē Uzvaras kultu. Atšķiras pielūgsmes objekti, taču visos gadījumos politiska ideja iegūst reliģisku statusu, bet cilvēks tiek aicināts tai pakļaut savu sirdsapziņu. Visbīstamākā nav konkrētā ideoloģija, bet gan . cilvēka kārdinājums pakļauties tai idejai, kas ir varas sludinātā patiesība. Tieši šajā brīdī sākas totalitārisms – neatkarīgi no tā, vai tā karogs ir sarkans, brūns vai jebkuras citas krāsas. Tomēr visas impērijas ir sabrukušas un visas cilvēka radītās ideoloģijas agrāk vai vēlāk ir zaudējušas savu spēku. Pēc tām paliek nevis apsolītā paradīze, bet gan smagas paģiras – salauztas dzīves, moku ceļš, bez sava gala nogalināto ļaužu rindas, izpostītas tautas, ar mātes pienu iezīsts ienaids, vainas apziņa un ļoti ilga atgriešanās pie patiesības. Šis lāsts iet cauri gadsimtiem: cilvēks atkal un atkal notic, ka spēs radīt perfektu pasauli, un atkal un atkal atklāj, ka neviena ideja nav pietiekami liela, lai tās vārdā upurētu cilvēku.
Mēs ar šausmām lasām par acteku priesteriem, kuri, lai uzturētu kosmisko kārtību un saules ceļu debesīs, upurēja cilvēkus. Iespējams ka paši acteki to neuztvēra kā slepkavību. Viņu acīs tas bija augstāks pienākums, kosmiska nepieciešamība, upuris nākotnes un pasaules kārtības vārdā. Bet vai atšķirība ir tik liela, ja 20. gadsimtā miljoni tika upurēti rases, šķiras, revolūcijas vai vēsturiskās misijas vārdā? Mainās tikai altāris un dievu vārdi. Acteki upurēja cilvēkus Saulei, Hitlers – rasei, Staļins – vēstures likumam, Mao – revolūcijai, Putins – impēriskajai vēsturei un Uzvaras kultam. Savā būtībā tas ir viens un tas pats – cilvēka dzīvības vērtības devalvācija un upurēšana kādam lielākam mērķim.
„Kur biju Tu – žēlsirdīgais Dievs?“ – vaicāja no nošaušanas izbēgušais ebreju jauneklis. To pašu jautāja vācu leģionā mobilizētais karavīrs, kura brālis, smagi ievainots sarkanarmietis, kaujas laukā zaudēja kāju, kad vācu kara ārsts, aiz žēlastības glābjot dzīvību, bija spiests to amputēt. Tāpat šo jautājumu šodien uzdod ukraiņu māte, kuras bērnam pāri nolaižas ballistiskā raķete. To varētu jautāt arī krievu virsnieks, kurš bez vilcināšanās nāvē karogspraušanai nosūtījis simtiem savu karavīru, bet pats pēc drona trieciena palicis bezcerīgi kropls, taču pietiekami dzīvs, lai reiz liecinātu par notikušo tribunālā un sastaptos ar savas rīcības sekām.
Varbūt visos šajos jautājumos slēpjas viena un tā pati cilvēka neizbēgamā sāpe – kādēļ ļaunumam ir dota tāda vara pār pasauli? Dieva prāts cilvēkam nav līdz galam saprotams, tomēr vēl biedējošāka ir doma, ka Dievs ir miris. Jo vieta, kuru atstāj tukšu Dievs, nekad tukša nepaliek — to aizpilda ideoloģijas, vadoņi un viņu maldinošie apsolījumi.
Un tad atkal sākas tas pats stāsts par paradīzi, kas tiek celta uz cilvēku kauliem, bet no kuras tiek padzīts Dievs. Un tad rodas jautājums: vai cilvēks tika izdzīts no paradīzes, vai arī viņš pats no tās mēģina padzīt Dievu? Iespējams, ka kārdinājums kļūt par Dievu ir tik spēcīga narkotika, ka tā apmuļķo ne tikai paša prātu, bet vēl vairāk – pielīdēju, glaimotāju un ticīgo pulku ap viņu. Dieva tronī viņu vienmēr ieceļ citi – tie, kas pārstāj uzdot jautājumus, atsakās no savām domām un viņa vārdus sāk atkārtot kā mantru. Ļaunuma sakne nav vienīgi kāda viena cilvēka vēlmē ieņemt Dieva vietu, bet gan līdzcilvēku gatavībā atteikties no savas sirdsapziņas un ļaut kādam citam ieņemt Dieva vietu.
Katra ideoloģija kļūst bīstama tajā brīdī, kad tā vairs nekalpo cilvēkam, bet pieprasa cilvēku upurus. Tad mīlestības vietā nāk doktrīna, sirdsapziņas vietā – paklausība, bet dzīva cilvēka vietā – abstrakta ideja. Un tad paradīze, kuru sola ideologi, pamazām pārvēršas cietumā.