Viktors Mozgis piedzima 1920. gada 17. janvārī Skūškavā, Gaigalavas pagastā, Rēzeknes apriņķī strādīgu zemnieku Jāņa un Petrunellas ģimenē, vien dažas dienas pirms tam, kad Latvijas armija atbrīvoja Rēzekni no lieliniekiem. Stāstīts, ka viņš esot dzimis laimes krekliņā un jau brīvā, no lieliniekiem svabadā Latvijas daļā. Priesteris viņam vien zināmu iemeslu dēļ baznīcas grāmatā kā dzimšanas datumu ierakstījis 7. februāri – to dienu, kad Viktora tēvs aizgājis pieteikt kristīšanu. Ģimene bija liela – trīs brāļi un divas māsas. Viktora tēvam Jānim Mozgim kā atbrīvošanas kara dalībniekam no 1922. gada 18. oktobra Dricānu pagasta Dricānu muižas mežā tika piešķirti 15,36 hektāri zemes – ziemā tika griezti (tā saka Latgalē) koki, bet pavasarī ģimene sāka iekopt zemi. Sākumā nakšņojuši zem egles, līduši līdumu, rakuši grāvjus un dziļu aku, un būvējuši māju, kurai deva nosaukumu „Rampiņi”. Vēlāk iekopa laukus, augļu dārzu, bišu dravu. Rampiņos tika uzcelta kūts, klēts, pirtiņa, siena šķūnis, rija. Tur dzīvoja strādīga un saticīga ģimene – cilvēki, kuri mīlēja un ļoti cienīja viens otru, paši būdami ļoti pieticīgi un skarbi pret sevi. Gan Jānis, gan Petrunella, šķiet, nepazina tādu vārdu – atpūsties. Katram no bērniem bija savi pienākumi un uzdevumi – vispirms zosu ganīšana, tad ganu gaitas, vēlāk jau ganos peļņā pie cita saimnieka, kur pa vasaru nopelnītie 5 lati ļāvuši mazajam Viktoram tikt pie pirmajiem zābakiem. Vēlāk ar tēvu un brāļiem vasarās darījuši lauku darbus, bet ziemās gājuši akmeņus vest vai kokus griezt – tēvs mēdzis mudināt – „Kamēr atvelkam elpu, pazāģēsim kādu drusku malkas”. Petrunella ar meitām gatavojušas ēst, kopušas lopus vai adījušas – visi, kas viņu pazinuši, atcerējās, ka viņas rokas ne mirkli nebija mierā – vai tās mizoja kartupeļus, adīja zeķes, lāpīja drēbes vai, Dievu lūdzot, virpināja rožukroņa zīlītes. Dricānu centrs ar koka mājām un balto baznīcu kalna galā atradās diezgan patālu un bez nopietnas vajadzības turp neviens nedevās – cita lieta svētdienās, kad tika apmeklēta mise baznīcā. Dricānu centrā nelielā koka ēkā atradās arī sākumskola, kurp, sākoties skolas gaitām, nācās doties Viktoram. Mūža nogalē, kad sen jau šīs pirmās skolas ēkas nebija, viņš palūkojās uz tās vietu ar viņam vien zināmām atmiņu sajūtām, nostājās militārā stājā un noņēma cepuri. Vēlāk sekoja mācības Dricānu skolā bijušajā Manteifeļa pilī skolas kalnā, bet pēc tam galdniecības arodskolā Rēzeknē. Viktors daudz lasījis – pasūtinājis grāmatas no Rīgas, īpaši interesējies par vēsturi, bet arī par pašu mācīšanos – viņam ļoti patika 1929. gadā izdotā Reinholda Gerlinga grāmata „Māksla koncentrēties”. Kopā ar vecākajiem brāļiem uzbūvējuši kristaldetektora radio uz austiņām un klausījušies radio, vecāko brāļu rosināts apguvis vijoli un kopā spēlējuši Dricānu aizsargu ballītēs – viens cītaru, bet divi pašbūvētas vijoles. Vēlāk sarūpējuši pat tāfelklavieres, kuras pašmācībā centušies apgūt vaļas brīžos. Lecektīs audzēt tomātus tajā pusē sākuši vieni no pirmajiem. Iekārtojuši bišu dravu, ābeles sākušas dot labu ražu, bet apkārtējie meži bijuši dāsni ar mežā veltēm. 1936. gadā ģimeni piemeklēja bēdas – pēc nejauša ievainojuma, jādomā stingumkrampju dēļ, 15 gadu vecumā nomira māsiņa Veneranda – runājot par māsām, Viktors vienmēr lietoja deminutīvu, mīļi saucot viņas par māsiņām. Viktora tēvs, redzot dēla alkas pēc zināšanām, atlicināja skolas naudu, lai 1939. gadā rudenī Viktors varētu uzsākt mācības Rēzeknes ģimnāzijā.Atbalstu solīja arī vecākais brālis Konstantīns, kurš bija kļuvis par virskārtībnieku Silajāņu pagastā. Viņš šo amatu zaudēja 1940. gadā Latvijai zaudējot neatkarību, bet 1941. gada 14. jūnijā – tieši tajā rītā mirkli pēc tam, kad viņa sieva bija dzemdējusi dēlu, Konstantīns tika izvests. Pēc nedēļas sākās karš, vācieši drīz ienāca arī Dricānos, bet fronte aizvēlās prom uz Krieviju. Vācu laikā Viktoram mācības Rēzeknes ģimnāzijā turpinājās, tomēr ar kara laika ierobežojumiem. Alkas pēc zināšanām izpaudās kaut vai tā, ka, labību vai sienu pļaujot, pie rokas viņš piesējis zīmīti ar apgūstamajiem vārdiņiem vācu valodā, bet darbības vārdu pamatformas bijušas ar ogli ierakstītas uz šķūnīša durvīm, pie kura skaldīta malka. 1943. gada 5. maijā laikrakstā Rēzeknes ziņas publicēts viņa pirmais raksts „Neaizmirsīsim gara darbiniekus”, kurā viņš aicina neaizmirst barona Latgolas pētnīka un latvīšu drauga Gustava Manteifeļa ieguldījumu latviešu tautas atmodā un nacionālās kustības attīstībā, tāpat dzejnieku Andrivu Jurdžu, Pīteri Miglinīku – „Apmeklēdami viņu atdusas vietas un pārdomādami viņu dzīvi un centienus, lai smeļamies spēkus un mācāmies, kā mums vajag dzīvot un strādāt mūsu mīļās zemes Latvijas un tautas labā”.
Visai drīz pēc tam jau vasarā Viktors saņēma iesaukšanas pavēsti brīvprātīgo leģionā. No sākuma viņš to ignorēja, bet tad atnāca ziņa, ka Dricānu pastā viņam pienācis grāmatu sūtījums – kā izrādījās vēlāk, pasta nodaļā viņu gaidīja ne tikai grāmatas, bet arī vācu varas pārstāvji, liekot parakstīties par iesaukšanas pavēles saņemšanu un informējot par izvairīšanās sekām. Viktors nonācis latviešu leģiona 19. divīzijā, stāvējis jaunkareivju ierindā, no kuras kāds augstāks vācu virsnieks licis visiem ģimnāzistiem paspert soli uz priekšu un tad ielūkojies katram acīs – no visas ierindas aiz pogas izvilcis vien dažus, tostarp arī Viktoru, kurš tūlīt nosūtīts mācīties uz instruktoru skolu Arisā, Prūsijā (mūsdienās Orzysz, Polijā) par novērotāju un radistu artilērijā. Sekoja cīņas frontē Volhovas purvos, bet pēc kāda ticis īsā atvaļinājumā uz mājām, kāds vācu armijā pienācies katram karavīram – tad atkal fronte. Sekojusi atkāpšanas – aiz pārguruma esot snauduļojis pat iedams un pamodies vien tad, kad apstājies priekšā braucošais pajūgs. Kaut kur pie Ostrovas naktī sākusies kauja, netālu sprāgusi artilērijas granāta un kāda šķēpele trāpījusi pa ķiveri, to ieliecot – ticis kontuzēts. 1944. gada jūlija otrajā pusē viņa armijas daļa juceklīgi atkāpusies netālu no Lubānas ezera kādus 15 km no tēva mājām – te nu paņēmis brīvsoli, lai pirtī nomazgātos un tiktu vaļā no utīm, no kurām vairs neesot varējis glābties – izmazgājis un izžāvējis drēbes, izgulējies un devies meklēt atkal savu 19. divīzijas I artilērijas pulku. Pēc Lubānas kaujām sekojusi atkāpšanās, kur pie Meirāniem ievainots. Piedalījies Mores kaujā, kur artilērija bija spiesta klusēt laikus nepiegādātās munīcijas dēļ. Sekojusi atkāpšanās pa evakuācijas tiltu pie Jumpravmuižas Rīgas pievārtē uz Kurzemi, kur piedalījies lielkaujās. Ziemassvētku kaujās Kurzemes cietoksnī pie Pienavas, atvairot Sarkanarmijas soda bataljona pārspēku, kā virsnieka vietnieks ievainotā virsnieka vietā uzņēmies komandēšanu. Par aukstasinību un varonību apbalvots ar Dzelzs krustu. Atradies atpūtā Lestenes baznīcas sakristejā tajā brīdī, kad ar prettanku granātu cauršauta tās vairāk nekā metru biezā mūra siena nogalinot viņa draugu, kurš atradies vien pusmetru no viņa – pašu paglābis skapis, kas sāpīgi uzgāzies virsū. Pēc tam drebošām rokām esot uzpīpējis – teju vienīgā reize, kad savā mūžā smēķējis. 1945. gada janvāra beigās nosūtīts mācībās uz instruktoru skolu Vācijā, bet atgriezies Kurzemes cietoksnī vien aprīlī – iecelts par lielgabala, bet pašās kara beigās arī par lielgabalu baterijas komandieri. Vācijai kapitulējot, gūstā nav padevies, bet kopā ar dažiem draugiem nolēmuši mēģināt iet mājās. Iezīmētā vietā apracis savus uzplečus, dzelzs krustu, dokumentus, pistoli, mašīnpistoli un dažas granātas. Turpinājuši slepus doties uz kāda drauga vecāku mājām Kurzemē, tur uzņemti, pārkrāsojuši drēbes, nopļāvuši sienu, taču ilga palikšana tur gan nav bijusi vēlama. Gājis tālāk, tomēr drīz vien saņemts ciet, nonācis filtrācijas nometnē Jelgavā. Tur stāstījis, ka bijis vien izpalīgos un racis grāvjus, tādēļ arī drēbes citā krāsā – laikam vienīgā reize mūžā, kad apzināti melojis, bet viņam paveicies – neviens viņu netika nodevis, jo ar Dzelzs krustu apbalvotos uzvarētāji šāvuši nost bez liekām diskusijām pirms tam gan pazemojot un īpaši sadistiski spīdzinot. Viktoru izsūtīja uz akmeņlauztuvēm kādā beznosaukuma lēģerī pie Vorkutas – turp vests ešelonā, kurā bijis ap piecdesmit vagoni. Lūdzies Dievu, lai tikai nenonāktu pie uzraudzes – sievietes, jo bijis dzirdēts, ka tieši viņas esot pašas nežēlīgākās, strādājis par galdnieku, tādēļ laimīgā kārtā pašās šahtās bijis reti. Stāstīja, ka varējis iemainīt tabaku pret maizi, ka zelējis skujas, lai glābtos no vitamīnu trūkuma – izdzīvojis. No Vorkutas 1946. gadā atgriezies ar vilcienu, kurā bijuši vien pieci vagoni – tūkstošiem citi izsūtītie miruši vai turpinājuši vergot. Pajumti atradis Rīgā, pie savas māsiņas Anastasijas un viņas vīra Pētera Stogoršņeviem. Māsiņa Anastasija viņu utainu, bada izvārgušu un slimu ar tuberkulozi ne tikai aprūpējusi un pabarojusi, bet apģērbusi un ārstējusi. Svēris nieka 45 kg. Māsiņa bez medicīniskas izglītības pratusi pareizi aprūpēt, jo bijuši gadījumi, kad pēc atgriešanās izvārgušie leģionāri pārēdušies un miruši no t.s. bada tūskas.
Dziedināts, atguvies un savam liktenim pateicīgs, joprojām būdams ļoti mērķtiecīgs, centīgs un uzcītīgs, vienā gadā pabeidzis divas pēdējās ģimnāzijas klases un jau 1948. gadā iestājies Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, lai mācītos par veterinārārstu. Patiesībā jau klusībā cerējis vēlāk pāriet uz humāno medicīnu, jo, kā redzējis karā un gūstā, vienīgā profesija, kurai bijusi kāda vērtība, esot bijis ārsts. Cerējis kaut vai tādēļ, ka sākotnēji nodarbības un lekcijas notikušas anatomikumā – turpat, kur LU medicīnas fakultātei. Bijis ne tikai kursa vecākais, bet arī viens no labākajiem akadēmijas sportistiem – baidījies vien savas pagātnes dēļ. Studiju laikā tomēr aizvien vairāk pieķēries veterinārmedicīnai, par neapšaubāmu autoritāti uzskatot profesoru Pēteri Apini. Studijas viņš pabeidza 1952. gadā, saņemot diplomu ar izcilību kā absolūts teicamnieks (izrakstā no viņa atzīmju grāmatiņas visos 29 priekšmetos vērtējums ir teicami). Darba gaitas uzsāka Aucē, kur dzīvoja „Gaiduļu” mājās divās nelielās istabiņās, bet bijušās lielsaimniecības kūtī iekārtoja veterināro slimnīcu ar operāciju zāli – bija rajona galvenais veterinārārsts. 1955. gadā svinēja kāzas ar Bēnes ambulances ārsti Austru Ābelīti, ar kuru kopā nodzīvoja vairāk nekā 50 gadus. Austra drīz kļuva par Auces rajona galveno ārsti. 1958. gada vasarā Auces slimnīcā piedzima dēls Dzintars. Tas sakrita ar to laiku, ko pieņemts dēvēt par salnām pēc Hruščova atkušņa – atkal atjaunojās represijas. Daži, kuri no lēģeriem bija atbraukuši pavisam nesen, tika atkārtoti izsūtīti. Katra mājas sētā iebraukusī mašīna nakts laikā šķita atbraukusi pakaļ, lai izvestu, bet izrādījās, ka cilvēki meklēja vien veterinārārsta palīdzību. Rudenī Austrai bija jāsāk atkal strādāt un tika pieņemts smags lēmums – ka drošāk būs, ja Dzintars ziemā dzīvos Rīgā pie Austras vecākiem – Almas un Eduarda Ābelīšiem – drosmīgiem un ticīgiem cilvēkiem, kuri citstarp bija starp tiem divdesmit, kuri nebaidījās parakstīties par Mārtiņa draudzes saglabāšanu. Kad 1959. gada nelielo Auces rajonu sadalīja, pievienojot Saldus un Dobeles rajoniem, Viktors kļuva par Auces iecirkņa veterinārārstu, bet Austra par Auces slimnīcas terapijas nodaļas vadītāju. 1960. gadā Dobeles laikrakstā „Brīvais darbs” rakstīts, ka Viktoram Mozgim zināšanu slāpes pēc augstskolas beigšanas nav mazinājušās, bet gan kļuvušas vēl lielākas. „Vetārsts, kuram plašā apkārtnē ir liela autoritāte, domā, ka paplašināt zināšanas nav iespējams bez jaunākajiem laikrakstiem un žurnāliem. Viņš abonē pavisam 25 dažādus preses izdevumus, bet sevišķi iecienījis Vācijas Demokrātiskās Republikas lopkopības un veterinārzinātņu žurnālus.”
1961. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Ogrē, kur Austrai piedāvāja kļūt par Ogres slimnīcas terapijas nodaļas vadītāju, bet Viktors dabūja darbu par Ogres rajona Veterinārās slimnīcas mikrobioloģijas nodaļas vadītāju. 1965. gadā Ogres laikrakstā „Padomju ceļš” rakstīts, ka „Ogres rajona veterinārās slimnīcas laboratoriju jau vairākus gadus lietpratīgi vada bakteriologs Viktors Mozgis. Šai darbā valda stingra, zinātniski pamatota secība cīnoties pret sabiedrisko ganāmpulku apdraudošajām lipīgām slimībām un traumatismu”. Jau 60. gadu sākumā Viktors saprata, ka zinātniskajā literatūrā vācu valodu izspiež angļu valoda, un sāka to apgūt – iesākumā pašmācības ceļā, pēcāk ar vārdnīcas palīdzību cenšoties izlasīt mikrofilmās nofotografētos zinātniskos rakstus angļu valodā, kādi bija pieejami Maskavā Ļeņina bibliotēkā. Viņa dzīvē aizvien vairāk ienāca bibliotēku apmeklējums – lai tā būtu Medicīnas bibliotēka Šarlotes ielā, Misiņa fundamentālā bibliotēka tagadējā Latvijas ārstu biedrības ēkā, vai Centrālā bibliotēka. Aizvien vairāk viņš šai laikā, iespējams, kā vienīgais praktizējošais veterinārārsts, pievērsās pētniecībai par govju subklīniskajiem mastītiem. Par viņa darba zinātnisko vadītāju kļuva docents Afanasjevs. Vienlaikus viņš turpināja aktīvi strādāt savā amatā, ne reizi vien konstatēdams un pierādīdams lopkopjiem un saimniecību vadītājiem neglaimojošu patiesību par higēnas, lopu labturības pārkāpumiem un mehanizētās slaukšanas defektiem, cīnījās par ganāmpulku veselību un meklējot imunizācijas iespējas teļu caurejas novēršanai, bija tas, kurš laikus un pareizi atpazina dzīvnieku inficēšanos ar Sibīrijas mēri. Tā kā laboratorijas darbs noritēja veterinārās slimnīcas ēkas otrajā stāvā jumta korē saspiestās telpās, viņam izdevās pārliecināt Ogres rajona vadību un Partijas komiteju par jaunas mikrobioloģijas laboratorijas celtniecības nepieciešamību. Kopā ar arhitektiem izprojektēja un cēla ne tikai to, bet arī dzīvojamo ēku darbiniekiem. Viņš tika profesionāli augstu novērtēts, tādēļ virzīts rajona galvenā veterinārārsta amatam.
1969. gadā piedzima meita Sigita, kuras auklēšana sakrita ar disertācijas rakstīšanu, zinātņu kandidāta minimuma eksāmena kārtošanas specialitātē, angļu valodā un neiztrūkstošajā zinātniskajā komunismā. Krievu valodā izstrādāto zinātņu kandidāta disertāciju par govju mastītiem un ganāmpulku atveseļošanu vairākās Latvijas PSR Ogres rajona saimniecībās viņš aizstāvēja Tērbatas universitātē 1972. gada 17. novembrī. Apstiprinājums no Augstākās Atestācijas komisijas Maskavā nāca ilgi – to viņš saņēma vien maijā. Rudenī jaunajai laboratorijai un personāla ēkai vajadzēja nākt gatavai, taču pēkšņi izrādījās, ka vienlaikus ar darba apjoma palielināšanos, laboratorijai būšot arī jauns vadītājs. Acīmredzot drošības komiteja bija pievērsusi uzmanību jaunajam zinātņu kandidātam un rūpīgāk parakņājusies pagātnes dokumentos. Droši vien, pie varas esošajiem cilvēks ar „sasmērētu” pagātni veterinārās laboratorijas vadītāja amatam šķita pietiekami bīstams, jo varētu norādīt uz viņu pašu nepietiekamo modrību, tādēļ viņam tika radīti tādi apstākļi, lai viņš nevarētu būt vadītājs. Acīmredzot draudi bija pietiekami lieli, jo šajā laikā, viņš visām senajām fotogrāfijām nogrieza leģionāra formastērpu un iznīcināja pilnīgi visas fotogrāfijas un piemiņas sīkumus no kara laika. Tiesa, aiz biezajiem aizkariem mājās vienmēr tika svinēti Ziemassvētki un klusi pieminēta arī Latvijas dzimšanas diena 18. novembrī. Par savu pagātni viņš stāstīja nelabprāt, kā vairoties, lai bērni neizpļāpātos. Viņš izlēma strādāt Rīgā kādā veterinārajā poliklīnikā par praktisku veterinārārstu, ne mirkli nezaudējot interesi par darbu, kas ļautu darboties zinātnes un pētniecības laukā. Viktoram izdevās to atrast – viņš kļuva par Siguldas veterinārijas un lopkopības zinātniski pētnieciskā institūta zinātnisko līdzstrādnieku Krimuldā, laboratorijā „Katrīnas dzirnavās” – to trešajā stāvā bija ierādīta maza istabiņa, kurā viņš arī dzīvoja no pirmdienas līdz ceturtdienai, jo piektdienās devās uz bibliotēkām, bet sestdienu un svētdienu pavadīja mājās ar ģimeni. Darbā viņš veica dažādus pētījumus imunoloģijā, uzrakstīja kopā ap 200 dažādas publikācijas – rakstus, referātus tēzes, izstrādāja un pat ražoja vairākas vakcīnas.
1977. gadā iznāca Viktora Mozga pirmā grāmata vākos – „Govju subklīniskie tesmeņa iekaisumi”, bet 1980. gadā otrā – pārstrādātā un papildinātā „Govju subklīniskie tesmeņa iekaisumi, to ārstēšana un profilakse”. 80. gadu sākumā viņš sāka strādāt pie sava habilitācijas darba un spītīgi cerēja to aizstāvēt, lai arī viņam noģiedamā formā vairākkārt tika norādīts, ka viņa pagātnes dēļ tas nebūs iespējams. Viņa habilitācijas darbs aizstāvēšanas nolūkā Tērbatas universitātē krievu valodā rūpīgi uzrakstītas monogrāfijas formātā tika izdots jau pēc neatkarības atgūšanas 1993. gadā, saprotams, ne jau bez personīgo ietaupījumu ieguldīšanas – „Nosacīti patogēno mikroorganismu izraisītās teļu diarejiskās un respiratoriskās saslimšanas”. Viņš mēģināja pretendēt uz šīs monogrāfijas aizstāvēšanu habilitācijas nolūkā, taču pārmaiņu laikā radās aizvien jauni birokrātiski šķēršļi, no kuriem pats smieklīgākais izrādījās krievu valoda. Atmodas laikā Viktors turpināja strādāt Latvijas valsts lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības insititūtā „Sigra” vadošā pētnieka amatā, bet piedalījās arī dažādās sabiedriskās aktivitātēs – piemēram, Fraternitas Metrpolitana korporācijas atjaunošanā un bija aktīvs Latviešu karavīru vidū – apmeklēja leģionāru pasākumus gan Rīgā, gan Morē, gan Lestenē. Šajā laikā viņš publicējis vairākus rakstus, kuru virsraksti ir paši par sevi daiļrunīgi – piemēram, „Zāļu vietā – baktērijas”, „Mūsu nacionālā bagātība – govs”, „Bērnu istaba aitu kūtī” „Reabilitēsim piena svētumu” – lai piemēra pēc pēdējā rindkopa: „Mums jāpārņem tēvu centība, tālredzība un garīgais spēks, lai atjaunotu piena svētumu, un tāpēc savā ikdienas steigā uz brīdi apstāsimies un padomāsim: vai tās pāris sekundes, ko izdodas ietaupīt, pavirši slaucot govi, nemaksā pārāk dārgi. Govs tesmenim nodarītos bojājumus vēl ir iespējams izvērtēt latos, bet piena kvalitāti un svētumu – nē.” Viņš jau 20. gs. 70. gados strikti iestājās par antibiotiku piesardzīgu lietošanu, jo uzskatīja, ka mikrobus nevar iznīcināt, bet ar tiem jāmācās sadzīvot.
1994. gadā iznāca viņa ceturtā grāmata – „Vesela govs – zemnieka krājkase: kā nostiprināt veselību”, kurā katrai nodaļai bija piemeklēts vispārīgs moto – piemēram, civilizācijas vēsturi var izsacīt sešos vārdos – jo vairāk zini, jo vairāk vari. Grāmata ir uzrakstīta ļoti labā latviešu valodā un tajā ir paustas ne tikai fundamentālas patiesības, bet arī pavisam mūsdienīgas atziņas un izvirzītas vairākas tajā laikā diskutablas hipotēzes, kuras guvušas apstiprinājumu vien pēdējos gados. Grāmatā autors ir īpaši pievērsies arī veterinārmedicīnas terminoloģijai latviešu valodā. Gāmatas ievaddaļā ir veltījums, kas ļoti labi raksturo viņa pašu: – „Dārgajiem vecākiem un skolotājiem, kas manī ieaudzināja čaklumu un urdīja manu zinātkāri, cienījamiem studiju un darba biedriem, kuri mani virzīja uz sakārtotību, godājamai dzīvesbiedrei un draugiem, kas mani stiprināja domās un atbalstīja darbos, mīļajiem bērniem un skolēniem, kuri mani mudināja ģenerēt idejas un būt par zvanu.” 1997. gadā tika publicēta viņa piektā grāmata – „Govju tesmeņa slimības un to profilakse”.
1999. gadā, būdams radošas enerģijas pilns un aktīvs vēl 79 gadu vecumā, viņš vēlreiz mēģināja habilitēties nu jau kā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Zinātnes centra „Sigra” vadošais pētnieks, apkopojot visus savus pētījumus laikā no 1963. līdz 1998. gadam, ar atsaucēm uz 161 publikāciju, no tām vismaz trešā daļa mūsdienu izpratnē būtu pielīdzināmas citējamām, t.sk. humānās medicīnas žurnālos. Mājās bija ienācis dators, uz kura ļoti veikli mācēja rakstīt viņa dzīvesbiedre Austra, jo bija mašīnrakstīšanu apguvusi jau sen. Viena no idejām – no savvaļas cūkas tievo zarnu gļotādas izolētās koku mikroorganismu kultūras izgatavotais bakterioloģiskais preparāts izrādījies efektīvs jaundzimušu dzīvnieku ārstēšanai ļoti sasaucas ar mūsdienu zarnu mikrobioma transplantācijas tehnoloģijām humānajā medicīnā. Arī šoreiz habiltācija izpalika. Tiesa, zinātnes centra „Sigra” autoru kolektīvam – profesoram Aleksandram Jemeļjanovam, Jānim Blūzmanim, Viktoram Mozgim, Agitai Reinei un Baibai Pūcei par darbu kopu „Bioloģisko preparātu izstrādes zinātniski teorētiskais pamatojums, tehnoloģiskais risinājums, aprobācija un izmantošana mājdzīvnieku un putnu lipīgo slimību ārstēšanā 1999. gadā tika piešķirta Zemkopības ministrijas balva „Sējējs”. Par nopelniem veterinārmedicīnas zinātnes attīstībā 2003. gada rudenī Viktoram Mozgim tika piešķirts Valsts emeritētā zinātnieka statuss.
Pārņemts ar darbu, viņš pensionējās jau lielā vecumā un ar milzīgu čaklumu un mīlestību realizēja savu bērnības sapni par bitēm un dārzu, mīlēja un loloja savus mazbērnus Robertu, Jāni, Zani, Ģirtu un Ralfu, interesējās par mākslu, literatūru mūziku. Vāgnera „Tanheizera” svētceļnieku koris bija viens no viņa iemīļotākajiem skaņdarbiem visa mūža garumā. Diemžēl, laikam ejot, pamazām spēki sāka zust. Vēl savā astoņdesmit astoņu gadu jubilejā viņš stalti izslējies miera stājā norunāja skaistu, saturīgu un cieņpilnu galda runu, kā vienmēr cildinot visus kopā un katru atsevišķi un visiem smalkjūtīgi pateicoties.
Viktors Mozgis aizgāja mūžībā 2008. gada 5. februārī un tika apglabāts ar Latvijas karogu pie sirds Dricānu kapsētā. Viņa kapa piemineklī iekalti viņa paša izvēlētie vārdi: – „Ak, mīļā Dzimtenes zeme, ņem visu, kas man ir bijis un tavos baltajos ceļos vēl neizlijis.” Viņš mēdza citēt eņģeļu spriedumu par Fausta mūžu Ģētes „Fausta” II daļas beigās vācu valodā – „Wer immer strebend sich bemüht, den können wir erlösen.” Raiņa atdzejojumā latviski – kas mūžam cīkstot kaŗojis, to brīvi pestīt varam. Iespējams, papildus Dr. med. vet. emeritus varēja iekalt arī 19./art.p. I dzn. – nezinātājam mazsaprotamus simbolus, lai liecinātu, ka viņš visu mūžu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir kaŗojis par brīvu Latviju.